Elektromagnētisko viļņu starojums un uztveršana: padeves līnijas piegādā augstfrekvences{0}}maiņstrāvu antenai, kur svārstīgi lādiņi ģenerē elektromagnētiskos laukus, kas izplatās uz āru; uztveršanas laikā process tiek apgriezts, pārvēršot elektromagnētiskos viļņus no brīvas vietas elektriskos signālos.
Signāla modulācija un daudzkārtēja piekļuve: bāzes joslas dati tiek uzklāti uz nesējviļņa (izmantojot amplitūdas, frekvences vai fāzes modulāciju), izmantojot tādas metodes kā QAM; vairākkārtējas piekļuves shēmas-, piemēram, frekvenču dalīšanas, laika dalīšanas vai koda dalījuma daudzkārtēja piekļuve-tiek izmantotas, lai vienā un tajā pašā torņa vietā atšķirtu dažādus kanālus.
Šūnu pārklājums un atvilces maršruts: torņi tiek izvietoti sešstūra režģī, lai veidotu mobilo sakaru sektorus, un blakus esošajiem torņiem tiek piešķirtas atšķirīgas frekvences vai laika nišas, lai novērstu traucējumus; signāli pārvietojas no torņa uz bāzes staciju un caur optisko šķiedru tiek novirzīti uz pamattīkla komutācijas centru maršrutēšanai.
Augstuma palielinājums un -redzes līnijas-izplatīšanās: palielinot montāžas augstumu, tiek paplašināts brīvais-redzes diapazons-Fresnel zonā un tiek samazināti difrakcijas zudumi-faktors, kas ir īpaši būtisks augstām-mikroviļņu joslām un 6 milimetriem.
